text
stringlengths 0
30.1k
|
|---|
RAINIS |
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ |
Vēlreiz garā tuvajiem mīļā dzimtenē sirsnīgus sveicienus! |
...Daudz simtu jūdžu tāļumā, |
Aiz tīreļiem, purviem un siliem, |
Guļ mana dzimtene diendusā |
Tā aizsegta debešiem ziliem, |
Zil-saulainiem debešu palagiem |
Pret dvesmām un strāvām, un negaisiem... |
Bij dziļa ziema, |
Kad projām gāju |
Uz tāļu zemi, |
Uz svešu māju. |
«Nu miers virs zemes!» |
Man likās skanam, |
«Nu labs prāts cilvēkiem!» |
Pulksteņus zvanām; |
Un vējus es dzirdēju |
Ņirdzīgi smejam, |
Man paraustām svārkus |
Un garām skrejam. |
Sniegs, putens griezās, |
Man acīs sita, |
Lēni uz ziemsvētku |
Eglītēm krita. |
Ak, miers virs zemes! |
Un gara dusa, |
Un ziema, ziema - - |
Sirds sāpēs kusa. |
Man sirdī ziedons, |
Kaut eju tālēs, |
Jūs ziemas sniegi |
Tin vālu vālēs; |
Es ziedoni līdzi |
Sev piemiņai ņemu, |
Jūs viņu nievājāt, |
Skaitījāt zemu. |
Es viņu balvai |
Jums atkal nestu, |
Kad garo miegu |
Iz acīm jūs mestu... |
Vai zeme dus vēl |
To garo miegu? |
Vai ziema klāj vēl |
To dziļo sniegu? |
Vai mieru virs zemes |
Aizvien vēl zvana? |
Aizvien, aizvien vēl |
Jums miega nau gana? |
Es vērīgi klausos |
Šos garos gadus, |
Vai neskan balsis, |
Kas ziedonim radus? |
Skats ilgās tiecas |
Uz dzimtenes pusi, |
Visa mana dvēsele |
Iztvīkusi. |
RAINIS |
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ |
AIZ APMIGLOTA LOGA |
Pār tevi dienas allažība |
Kā upe lēni aizrit pāri: - |
Zied krastā puķes, lido spāri. |
Tu lēni peldi līdz bez vaļas... |
AGRI NO RĪTA |
Agri no rīta |
Guļ manā priekšā |
Pilsēta, grimusi |
Dubļos un tvaikos. |
Riebjas man nokāpt |
Pilsētā lejā: |
Gremdēties pilsētas |
Dubļos un tvaikos. |
Sestajā stāvā |
Brīvs sevi jūtos, |
Bez gaļa debesis |
Dvēselei vaļā. |
Dvēsele debesīs |
Nepiekūst lidot, |
Līdz agrā rītā |
Miesas to atsauc. |
Miesas to atsauc: |
Pilsētā jākāpj |
Gremdēties pilsētas |
Dubļos un tvaikos. |
Miesas grib azaida, |
Miesas grib svārku, |
Līdzi grimst dvēsele |
Dubļos un tvaikos. |
CILVĒKS UN SĀPES |
Cilvēka dvēsele, nabaga dvēsele, |
Kur tev būt līdzi bezgala dabai? |
Sāpēs un cīnīs, un grauzošās šaubās |
Tu esi saplēsta, nabaga dvēsele. |
Daba tik pilnīga, daba tik vienalga, |
Kas viņai daļas - cilvēks un sāpes?! |
Bezgala skaista, bezgala auksta, |
Kādu mums tēlo viņsaules dzīvi. |