text
stringlengths 0
30.1k
|
|---|
Dunošs pērkoņratiņš, |
Dimantspole, zibens pavedieni; |
Sēd tā zelta krēslā, |
Acis drūmi kvēlo, |
Sēd un vērpj ; tai melnais suns pie kājām. |
Melnais suns pa laikam |
Norūc, paceļ galvu, |
Tālu augšā juzdams asins smaku . . . |
Viņā niknā dienā, |
Asins šaltēm šļācot, |
Celsies augšā pils un karaļmeita: |
Karaļmeita audīs |
Jaunus gaismas audus - |
Zibens meti, audi varavīksnas. |
Jaunās gaismas audi, |
Līdzi saules segai, |
Silti apņems visus sāpju bērnus. |
LAUKA LILIJAS |
Jūs nezūdaties savas dzīvības, |
Ko ēdīsat, ko dzersat rītu, |
Nedz arī savas miesas apsegas, |
Iekš kā to mīlīgi un silti tītu. |
Jūs esat it kā putni gaisos brīvi: |
Nedz viņi sēj, nedz viņi pļauj, |
Nedz klētīs krāj, nedz kaudzēs krauj, - |
Un vai tiem maizes trūkst, ko elpēt dzīvi? |
Jūs baro jūsu tēvs pārpilnībā |
Un zemie zemes pīšļi tīrumā, |
Ko jūsu kājas min. |
Jūs esat skaistās lauka lilijas. - |
Kā viņas zied un sārtojas! |
Tas krāšņais, priecinošais skats! - - |
Nedz viņas strādā, nedz ar vērpj. |
Un es jums saku: lielais Zālamans pats, |
Kaut sevi visgreznākās drēbēs tērpj, |
Ar visām pasauls spožām lepnībām |
Nau līdzīgs vienai vienīgai no tām. |
Tik - lepnā zāle, - to tie pīšļi zin,- |
Šo dienu stāv un rīt kļūs aprīta |
No zemes pīšļiem un no tīruma, |
Ko tā, iz viņa spēku sūkdama, |
Ar kājām min. |
ZEMNIEKS |
Smagi zemnieka lēnie soļi nodun, |
Kad viņš darbojas laukā sūros sviedros, |
Kad viņš atpūtā svētku dienās staigā. |
Steigties nākotnei pretim nau viņš radis, |
Skats tam atpakaļ klīst aizvien uz druvām. |
Cieti ieaudzis stāv viņš savā zemē, |
Lidot nejauzdams augstos, zilos gaisos, |
Spēkus sūkdams iz krūtīm zemes mātei. |
Tīrais milzeņa bērns, tik liels un lempīgs, |
Bet, kad celsies, viņš rokām lāčus plēsīs |
* * * |
Tas nau tik grūti pravietot |
Par laimi, rītu un sauli: |
Jā, tiešām, liktenim vajadzēs tos dot, |
Bet sen jau tad dusēs šie kauli, - |
Tie dusēs un trūdēs, un odīs pat, |
Tad jauno sauli jūs redzēsat. |
FABRIKAS MEITENES DZIESMA |
Ak, lakstīgala, nedziedi |
Pie mana loga sērīgi, |
Man rītu agri jāceļas, |
Sirds kūst man vienās žēlabās, |
Sirds tavām dziesmām līdzi kūst, |
Kā viņas līst un rimst, un plūst. |
Man rītu agri jāceļas, |
Man saules nau tais istabās, |
Tur putekļi, tur lampas kūp, |
Tur lēni mana dzīve drūp, |
Tur lēni, tā kā pulkstens sit, |
Man velkas stundas sešpadsmit. |
Tu šūposies vēl saskaņās |
Līdz rītam, kad man jāceļas, |
Tev birzē ritēs rasas zelts, |
Man vecais slogs būs plecos velts - |
Ak, lakstīgala, nedziedi |
Pie mana loga sērīgi! |
VIŅŠ TO ZINĀJA |
Viņš to zināja |
Visu to laiku, |
Kopš viņu sērga |
Iesāka kratīt; |
Viņš to zināja, |
Sen jau zināja: |
Viņam bij jāmirst |
Šinī sērgā . . . |
Viņš visu redzēja, |
Viņš visu saprata: |
Kas bija bijis, |
Kam bija jānāk . . . |
- - - - - - - - - - |
- - - - - - - - - - |
Ap viņa gultu |
Stāvēja bērniņi |
Mirkušām piedurknēm, |
Šņukstošiem deguniem; |
Sausām acīm, |
Drebošām rokām |